Atkal neesmu kādu laiku rakstījusi. Es pat nebiju īpaši noslogota šonedēļ, bet kaut kā negribējās rakstīt.. Vispār nav jau nekā, ko rakstīt, es sāku apsvērt domu par šī bloga likvidēšanu. Manuprāt, blogam vairs nav nekādas jēgas pastāvēt, ja ņem vērā to, ka viņu lasa tikai Dīī un cityboy. Es nezinu, pēdējā laikā man viss ir tik ļoti noriebies, ka man par visu ir pilnīgi poh**!
Kas man ir jauns? Kas gan man varētu būt jauns? Protams, ka nekas! Varbūt esmu kļuvusi vēl nelaimīgāka, depresīvāka un neciešamāka, bet tā - nekā jauna nav.
Ziniet, man šausmīgi besī tas, ka man prasa -kā iet? Es gandrīz vienmēr atbildu -labi. Man liekas, ka man ir izstrādājies tāds reflekss automātiski atbildēt -labi, jo tā tiešam notiek, vienalga vai man iet ļoti labi (kas, ziniet, bieži negadās; vidēji reizi 4 mēnešos) vai man iet nu galīgi sūdīgi (kā vienmēr). Es laikam saku, ka man iet labi, jo negribu sākt skaidrot, kāpēc ir savādāk. Es vispār esmu cilvēks, kurš neielaižas ilgās sarunās; saruna sākas, es atbildu uz jautājumiem, kko vēl pasaku un saruna beidzas. Nav jau tā, ka man nebūtu, ko teikt! Vienkārši esmu pārāk noslēgta, lai izteiktu savas domas un man vienmēr ir prātā viena stulba doma -"kuru gan interesē manas domas?"
Man nepatīk mana noslēgtība, es brīžiem nesaprotu, kāpēc es esmu tik kautrīga, nedroša un noslēgta? Tas varbūt ir izskaidrojams ar to, ka tik daudz reizes mani ir pievīluši tuvi cilvēki. Es nezinu, man labāk patīk būt noslēgtai..tas ir labāk nekā, ja visi zin par mani visu. Neviens nevar teikt, ka par mani zina visu, jo neviens par mani nezina pilnīgi visu.
Vēl es domāju, kāpēc es esmu tik skumja...nu labi, nesākšu te filozofēt.. By The Way, agrāk es pat biju ļoti priecīgs cilvēks, lai cik dīvaini arī tas neliktos..
Pie manas noslēgtības un skumjām var atrast vainīgos, bet vārdus es te nesaukšu, bet tādu ir pietiekami.
Ziniet (man jau zb rakstīt), es domāju, ka manai dzīvei ir piemērotas daudzas dziesmas, bet es uzskatu, ka Scarred by Kevin Rudolf ir viena no vispiemērotākajām. Es atceros, ka tā bija mana pirmā mīļākā dziesma no "In The City". Tik daudz vārdu atbilst manai dzīvei un man:
Kas man ir jauns? Kas gan man varētu būt jauns? Protams, ka nekas! Varbūt esmu kļuvusi vēl nelaimīgāka, depresīvāka un neciešamāka, bet tā - nekā jauna nav.
Ziniet, man šausmīgi besī tas, ka man prasa -kā iet? Es gandrīz vienmēr atbildu -labi. Man liekas, ka man ir izstrādājies tāds reflekss automātiski atbildēt -labi, jo tā tiešam notiek, vienalga vai man iet ļoti labi (kas, ziniet, bieži negadās; vidēji reizi 4 mēnešos) vai man iet nu galīgi sūdīgi (kā vienmēr). Es laikam saku, ka man iet labi, jo negribu sākt skaidrot, kāpēc ir savādāk. Es vispār esmu cilvēks, kurš neielaižas ilgās sarunās; saruna sākas, es atbildu uz jautājumiem, kko vēl pasaku un saruna beidzas. Nav jau tā, ka man nebūtu, ko teikt! Vienkārši esmu pārāk noslēgta, lai izteiktu savas domas un man vienmēr ir prātā viena stulba doma -"kuru gan interesē manas domas?"
Man nepatīk mana noslēgtība, es brīžiem nesaprotu, kāpēc es esmu tik kautrīga, nedroša un noslēgta? Tas varbūt ir izskaidrojams ar to, ka tik daudz reizes mani ir pievīluši tuvi cilvēki. Es nezinu, man labāk patīk būt noslēgtai..tas ir labāk nekā, ja visi zin par mani visu. Neviens nevar teikt, ka par mani zina visu, jo neviens par mani nezina pilnīgi visu.
Vēl es domāju, kāpēc es esmu tik skumja...nu labi, nesākšu te filozofēt.. By The Way, agrāk es pat biju ļoti priecīgs cilvēks, lai cik dīvaini arī tas neliktos..
Pie manas noslēgtības un skumjām var atrast vainīgos, bet vārdus es te nesaukšu, bet tādu ir pietiekami.
Ziniet (man jau zb rakstīt), es domāju, ka manai dzīvei ir piemērotas daudzas dziesmas, bet es uzskatu, ka Scarred by Kevin Rudolf ir viena no vispiemērotākajām. Es atceros, ka tā bija mana pirmā mīļākā dziesma no "In The City". Tik daudz vārdu atbilst manai dzīvei un man:
"..She's like "Wooooah" I finally found my place...
..And she say's "Nooo", See I used to have dreams.
But I cashed in something long ago, That I can't redeem...
...Once you are, just another cut away,
Now you're Scarred, And these scars won't fade.
I still know, You don't get something for nothing,
Without giving up your soul...
...she feels like no one.
She tries to put the past behind her
But she still owes him..."
Ai, cik labi bija paklausīties sen nedzirdētu un tik mīļu dziesmu. {I still love you, Kev!}
Labi, laikam jābeidz murgot, es, manuprāt, šajā ierakstā biju pārāk atklāta, es ceru tas vairs neatkārtosies.....
Labi, laikam jābeidz murgot, es, manuprāt, šajā ierakstā biju pārāk atklāta, es ceru tas vairs neatkārtosies.....
bb, SadBlueEyes
