I think that everyone knows that this is another sad story...........
_____________________________________________________________________________Ar katru dienu kļūst arvien trakāk. Manas emocijas mani ēd no iekšienes un es neko nevaru darīt lietas labā. Pēdējo divu dienu laikā es esmu iesākusi tik daudz dziesmu, bet tā arī nevienu neesmu pabeigusi. Tās visas ir līdzīgas - skumjas, ļoti skumjas un emocionālas. Teorētiski man ir vienalga, ka es visu laiku dzīvoju "tumsā", bet es sāku apzināties, ka es lēnām jūdzos... pavisam nopietni. Otrs variants ir, ka es ar katru dienu palieku arvien vairāk 'emo', bet šie abi varianti nozīmē gandrīz vienu un to pašu.
Man riebjas mana dzīve (es zinu, ka tu/jūs/visi to zina), bet ja tā padomā.. Daži to nezina, piemēram, visi mani radinieki. Ja tā tiešām padomā, neviens no ģimenes neko nezina par manām iekšējām izjūtām, viņi tiešām nezina, ka es ienīstu savu bezjēdzīgo dzīvi un ka man virs galvas visu laiku ir tumšs skumju mākonis.. Bet tas nav svarīgi, labāk lai viņi domā, ka es esmu normāla..
Es gribētu zināt, kāpēc es esmu tāda, kāda es esmu. Es nevaru atrast sev īsto vietu, nezinu, kas es īsti esmu, nesaprotu, kādēļ es te vēl esmu, nezinu, kāpēc toreiz nenolecu no.. labi, tas ir pārāk personiski.
Ja godīgi.. es nezinu, ko rakstīt. Es jūtos tik sūdīgi (kā vienmēr) un jūtos kā nekam nevajadzīgs atkritums.
Labi, atstāšu savu 30. jūnija dzejoli...
This pain is growing bigger
I act like everything's alright
But I feel the pressure in my eyes
Those fucking tears wanna break out
But I'm not the one who cries
I'll just keep holding everything inside
Till I explode..
