Space Bound

Es pēdējā laikā daudz domāju.. Es vispār daudz domāju, bet tagad tas jau kļūst neizturami....

Parasti es te neaizraujos ar rakstīšanu, bet pašlaik man nav nekā sakarīgāka, ko darīt.
Mani katru dienu māc skumjas domas, vakar tās kļuva vēl slimākas. Es īsti nezinu, kā tas beigsies... Vakar man bija skumji, īpaši vakarā. Izdomāju paskatīties kaut kādu filmu, bija tīri laba un nedaudz uzlaboja garīgo. Šorīt pamodos un tas melnais mākonis virs manas galvas bija atgriezies. Izdomāju paklausīties mūziku. Protams, klausījos ... [šajā brīdī visi gaida... 'Kevinu'] Eminemu, viņa ēra atkal ir atgriezusies. Viņa vārdi mani tā uzrunā, gandrīz katrā dziesmā es saskatu kaut ko no sevis...
Klausījos Space Bound, kura, protams, ir no Recovery. Es šo dziesmu biju iepriekš klausījusies, bet nekad nebiju tā kārtīgi ieklausījusies... Tik daudz vārdu, kuri mani tik precīzi raksturo..

"Cuz you just, did the impossible, gained my trust
 Don't play games it'll be dangerous if you fuck me over
 Cuz if I get burnt, I'ma show ya what it's like to hurt
 Cuz I've been treated like dirt befo' ya.."

Šīs rindas mani ļoti labi raksturo, jo es nemāku uzticēties cilvēkiem. Man no jums visiem ir bail, es varu runāt ar jums utt, bet nekad neuzticēšos tā pa īstam. Es to vienkārši nespēju. Ir cilvēki, kuri ir 'izdarījuši neiespējamo', kā Eminems teica, un ir ieguvuši manu uzticību, bet tādi cilvēki ir 3.. tikai. 

Vēl man nepatīk, ja ar mani spēlējas, labāk mani nečakarēt. Un vēl pēdējais izceltais, ja mani kāds sāpina, tad es viņam parādā nepalikšu. Citreiz pēc kāda laika, citreiz uzreiz. Jo es nekad neko tā vienkārši neatstāju.

"Nobody knows me,
 I'm cold,
 Walk down this road all alone
 It's no-one's fault but my own,
 It's the path I've chosen to go
 Frozen as snow,
 I show no emotion what'soever, so..."

Ok, protams, ir cilvēki, kuri mani pazīst, bet tas ir domats par tiem, kuri redz tikai manu ārējo kautrīgo čaulu. Visi, izņemot tos 3 cilvēkus, redz mani kā garlaicīgu cilvēku, bez nekādām interesēm, domā, ka es esmu auksta, jo nekad nesmaidu, neizrādu emocijas, nepriecājos par dzīvi, ka man vispār nav dzīves.. Es neteikšu, ka man ir vienalga, ko par mani domā. Loģiski, ka mani tas uztrauc. Bet mans noslēgtais raksturs neļaus viņiem pierādīt pretējo, tā kā lai paliek....

"Walk down this road all alone"... pavisam vienkārši, esmu noslēgta, tāpēc man nav draugu, tāpēc arī visu laiku esmu vienatnē. Labi, ir tie 3 draugi, no kuriem 1 dzīvo Amerikā un es nekad viņu neesmu satikusi.. Un ir vēl 2, vienu es pazīstu 9 gadus, otru kādus 3. Bet atgriežoties pie tēmas, es tāpat visu laiku esmu viena.
Un jā.. tā nav neviena vaina, bet gan tikai manējā. Jo mans raksturs un noslēgtība visus atgrūž.

* Es esmu tā meitene, kura starpbrīdī sēž klasē, savā solā, uzlikusi kapuci, ar matiem aizsegusi seju, aizbāzusi ausis ar austiņām un klausās Bullet For My Valentine, dažreiz kaut ko raksta vai zīmē, bet nevienam nekad nerāda un neļauj nevienam apskatīt to blociņu...

Pasakiet, kurš gan grib ar tādu cilvēku kontaktēties? Hmmmm.... manā klasē tikai tie, kuriem kaut ko vajag no manis....mājasdarbu vai kaut ko paskaidrot. Bet citādi... nevienam mani nevajag.
Un daži vēl domā, kāpēc visur mani redz vienu... Ar manām izcilajām komunicēšanās spējām uz neko citu cerēt nevar....

Īsumā.. šī dziesma visu pasaka pati:

! Un vispār... šodien ir Alexandras dzimšanas diena! Happpy Bday!!! Un.... viņai ļõõõõõõõoti patika mana kartiņa! Esmu sajūsmā! :))))) [ja neticat, varat twitterā izlasīt, lol]